No 17. līdz 21. augustam norisinājās biedrības “Rūpju bērns” organizētā sporta nometne jauniešiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem “Sports kā tramplīns”. Tās mērķis bija, iesaistot profesionālus sportistus un izmantojot viņu pieredzes stāstus, pievērst jauniešu uzmanību paralimpiskajiem sporta veidiem. Jaunieši tika iepazīstināti ar vietām, kur viņi var trenēties, vienlaikus izmēģinot treniņus dažādos sporta veidos.
Nometnes organizatori uzrunāja Latvijas Sarkanā Krusta Jaunatni, aicinot kādu no LSK jauniešiem kā brīvprātīgajam iesaistīties šīs nometnes norisē. Šo izaicinājumu pieņēma Rīgas nodaļas brīvprātīgā Laura Elizabete Jansone (16 gadi), kura kopā ar nometnes jauniešiem piedalījās dažādās aktivitātēs un guva vērtīgu pieredzi komunikācijā ar jauniešiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem.
Aicinām iepazīties ar Lauras pieredzes stāstu par dalību nometnē, viņas iespaidu un gūtajām zināšanām.
-
Vai Tev pirms tam bija pieredze sadarboties ar jauniešiem ar invaliditāti?
Šovasar es guvu pirmo pieredzi sadarbojoties ar jauniešiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem. Zinu, ka daļā sabiedrības valda žēlums pret šādiem cilvēkiem, tomēr piedzīvojot šo nedēļu kopā ar šo jautro, draudzīgo un labestīgo kolektīvu, kuram piemīt maza bērna valdzinošā, vienkāršā dzīves uztvere, varu teikt, ka daudzi no viņiem spēj vairāk kā “mēs” – cilvēki bez invaliditātes. Esmu iedvesmota!
-
Kas ir atziņas, ko ieguvi sev no šīs kopā pavadītā laika?
Man prātā ir epizode, kad pastaigājoties ar puisi, kurš ikdienā pārvietojas ratiņkrēslā, man klāt pienāca puisītis ar autismu, lai palīdzētu mums noiet nelīdzenu ceļa gabalu. Novēlu, lai šis cilvēciskums, līdzcietība un vēlme palīdzēt iemājo mūsu lielākajā sabiedrības daļā.
Es vēlos, lai, izlasot manu pieredzi, arī citi cilvēki aizdomātos, par to, ka, jā, cilvēki ar invaliditāti domā citādāk, bet šie jaunieši arī ir mūsu sabiedrības daļa. Mēs viņus redzam sabiedriskajā transportā, kafejnīcās, uz ielas, sporta klubos un viņiem ir tādas pašas tiesības un vajadzības kā citiem cilvēkiem, un visi kopā mēs radām vidi, kur dzīvojam kopā.
-
Kā Tu iedvesmotu citus Latvijas jauniešus piedalīties vai organizēt aktivitātes, iesaistot un iekļaujot jauniešus ar dažāda veida invaliditāti?
Šādi pasākumi ir nepieciešami gan viņiem, gan mums. Nereti redzēts, dzirdēts, ka cilvēki ar invaliditāti nolaiž rokas un pievēršas alkoholam vai narkotikām, jo viņiem nav bijusi iespēja vai gana daudz atbalsta, lai saskatītu, ka invaliditāte nenozīmē nepilnvērtīgu dzīvi. Ir jāpielāgojas daudzām lietām, taču to var izdarīt, un apkārt ir cilvēki, kas var atbalstīt un kam var lūgt palīdzību. Šī sporta nometne daudziem no viņiem bija iespēja pavadīt dienu ārpus četrām sienām un justies kā pilnvērtīgiem cilvēkiem, iemīlēt sportu, atrast draugus un piedzīvot skaistas emocijas.
Savukārt, organizatoru komandai un brīvprātīgajiem tai skaitā man – gūt iedvesmu un saprast, cik daudz mums ir dots un ka ikviens var visu, ja grib.
Ceru, ka šādi projekti būs vēl un vēl un ka pēc pāris gadiem jau redzēsim daļu šo jauniešu uz paralimpisko spēļu pjedestāliem, jo viņi to var! Kā teica daudzkārtējs paralimpiskais čempions Aigars Apinis: “Nav tāda vārda nevaru, ir tikai vārds negribu.”